Izvēlne Aizvērt

vot ta suka

Godīgi sakot-visas huiņas manu debīlo būtību spēj sasniegt vienlaicīgi- respektīvi tas nozīmē,ka esmu otstojs un lūzeris.

Pamatojums tik neadekvātam apgalvojam?Lūdzu –cik uziet!

Sēžu vienu dienu uz galīgi sapista un apspļaudīta dirsas turāmā piemīztā parkā un savā nodabā kūkoju un tinu mahorku.Zajebis domāju-jauka un žarīga diena,uztīšu mahorku,uzkurņīšu,pēcāk nekaunīgi padirsīšu tuvējos krūmos,aiziešu uz centrālo bibleni-paņemšu lasāmvielu,jo konkrēti,kad esmu pārdzēris jēgu-nav ar ko dirsu noslaucīt,pagājušo reiz noslaucīju garāmejošas dāmas šallē,bļe,kas bija par kašķi-izskrēja kaut kāds ohujeno zdorovijs vecis un sāka kašķi dzīt,es protams pēc dabas ne mīzējs,ar kreiso sānsitienu ar pisienu vienu uzdauzīju šim ļuteni kā zilonim,iespļāvu feisā,paķēru līdzi lopatņiku,un aizpisu pēc odiera uz socmājas brīvpusdienu kantori,makā protams ņehujā nebija,ja nu vienīgi daudz zaļu papīreļu $ ar nominālo vērtību 16000 + 57 fakinie centi,es no tādām štellēm vienkārši nerubīju fišku,un tāpēc nahuij man turēt mēslus ūķī,vien aizņēmos štukas divas,par tām-paķēru divas maukas,lai uztaisa pusdienas (jeibogu vienlaicīgi divas vecenes toč nav havku man taisījušas),samaksāju sutenerim par patērēto laiku,un pēcāk padomju laika cilvēks būdams aizpisu uz klubu paēst LSD un iekaifot transa ritmos.

Attapos pēc trim dienām vienā mazpilsētā uz havajas jumta bez nekā.Proti,kājās vien pagājušajā gadā uzvilktās pantalones ar brenda zīmi:”Neslaucīto ar mani dirsu klubs”,un ar apakšējo protēzi uz auss.izskatās,ka esmu dabūjis arī purnā,bet ar ko un no kā-tas laikam nebūs uzzināms nekad,un kāda gan vajadzība-ne pirmo un varbūt kādreiz arī ne pēdējo reizi dabūts purnā.

Visā visumā ,ja neņem vērā,ka izskatījos pēc bomāra,kāds būtībā arī esmu kopš dzimšanas var teikt,ka jutos brīnišķīgi.Un tad nu lūk sēžu uz fakinā soliņa,velku dūmu ,jūtos sasodīti feini,līdz brīdim,kad tālumā manu pāri kalniem un pāri lejām velk Daņila ar manuāļu mapi padusē.Bļe,domāju,ko šim no manis vajag?Kamēr šis nāk it kā garām,it kā pie manis iegrimstu atmiņās par laikiem,kad ar Daņilu bijām kā draugi,kā divi pacani,kā drugani.Tas bija apmērma 28 gadus atpakaļ,kad kolchoza garāžās izīrējām buldozeri,jo tobrīd bija fatāli nepieciešams aizbraukt pēc šmigas un pie šmarām,lai arī kaimiņciema dojarkas ,bet pupainas,ka Mojisejevu pirtī uz lāvas!Domāts darīts,garāžu sargam iedevām sīknaudu un pa muti,iekurbulējām kāpurķēdnieku un laidām piedzīvojumos.Tas bija sasodīti ilgākais ceļojums manā mūžā,vai nu pie vainas lēnprātīgais Daņila,vai nu šmiga,jo jāsaka atklāti un caurskatāmi-dzērām ne maz.Kāda huja pēc iemaldījamies pie kitajozām,huij viņu zin?ta kamēr izciemojāmies visu apceļoto ciemu un sādžu atļurbenēs un durkās,tikām pat uzbraukt Himalaju virsotnē,kas atnesa mums nevīstošu slavu-es un Daņila esam vienīgie pasaules bomāras,kas uzbraukuši:

1.Himalajos ar buldozeru,

2.pie tam to esam izdarījuši krietnā pālī.

Pieder mums arī Ginesa rekords točkas kā galamērķa sasniegšanā visilgākajā laikaposmā cilvēces vēsturē.Te vēlreiz mums iedeva nevīstošu slavu un ŠVEICES mentenē pa muti.

Nu un kā es to atcerējos,tā garīgais zero,un mahorka ar vairs nesmeķēja.Es saņēmos,piecēlos,lai arī kārtīgi nepadirsis un nesos ko kājas nes…

Morāle šim stāstam ir vienkārša kā uzspļaut vienu zaļo uz Operas griestiem rokoperas:”Hren vam baltuni !” laikā,kad lielākā daļa apmeklētāju vai nu guļ vai nu apzog viens otru-pisties var bez steigas,bet pēc šmigas jāskrien ir rikšiem vien,lai kāds tur un kautkur neiedomājas,ka Zajebalovkas bomāri ir lēni mudaki un otstojs.

Peace,gavriki!

Respect,alkogoļiki!

<vecais>

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *